The Welcome Table

Es gribu redzēt to skaisto pilsētu

Jā, es gribu redzēt to skaisto pilsētu

Es

Es gribu redzēt to skaisto pilsētu

Es gribētu redzēt to skaisto pilsētu Kādreiz

Kādreiz, un es

Es gribu sēdēt pie aicināto galda

Jā, es gribu sēdēt pie aicināto galda

Es gribu sēdēt pie aicināto galda

Es gribu sēdēt pie aicināto galda

Redzēt to skaisto pilsētu

Kādreiz

Ak, kādreiz, un es

Es gribētu dziedāt un nekad nenogurt

Es gribu dziedāt un nekad nenogurt

Jā, es gribu dziedāt un nekad nenogurt

Es gribētu dziedāt un nekad nenogurt

Sēdēt pie aicināto galda

Redzēt to skaisto pilsētu Kādreiz

Kādreiz

Cilvēki vienmēr ir migrējuši.

Vienmēr meklējot gaistošo māju sajūtu aiz apvāršņa.

Kas mums liek justies gaidītiem?

Kas mums liek justies kā mājās?

Kur ir mājas?

Mājas mums pasaka, kas mēs esam.

Mājas mums pasaka, kas mums patīk.

Tās pasaka, ko mēs mīlam.

Ko mēs ēdam.

Ko mēs sakām.

Kādā valodā.

Mājas ir sajūta, kā saule silda tavu ādu.

Kā mēness slīd pār debess jumu.

Kā zvaigznes riņķo virs galvas.

Neviens nevēlas pamest zemi, kurā ir iesakņojies.

Smaržas. Skaņas.

Smaidi. Tuvība.

Mierinājums, ko sniedz viss pazīstamais.

Viss, kas mūs radījis un veidojis.

Bet reizēm.

Mums nav izvēles.

Mums jādodas prom.

Tas ir visgrūtākais.

Mēs visi esam pametuši mājas.

Mēs visi esam devušies prom, paši to neapzinoties.

Mēs esam pārcēlušies uz citu planētu.

Klimata pārmaiņu skartu planētu.

Planētu, kura ļoti atšķiras no tās, uz kuras agrāk dzīvoja cilvēki.

Mēs visi dodamies turp tagad.

Gribam to vai ne.

Tas nozīmē, ka viss mainīsies.

Iespējams, mēs vairs neatgriezīsimies mājās.

Viss, kas šajā pasaulē vēl šķita stabils,

tūlīt izzudīs.

Klimata pārmaiņas vairs nav iespējams kontrolēt.

Tiek prognozēts, ka katrs trešais cilvēks pasaulē

zaudēs mājas klimata pārmaiņu dēļ.

Miljardiem cilvēku zaudēs mājas.

Mēs piedzīvosim lielāko masveida migrāciju cilvēces vēsturē.

Valdības zina, ka tas tuvojas,

taču tās nebūvē palīdzības punktus un imigrācijas centrus.

Tās būvē mūrus un aizturēšanas centrus.

Situācijai pasliktinoties, arvien vairāk cilvēku vēlas pārvietoties,

un saucieni pēc mūra kļūst arvien skaļāki.

Tieši šeit. Dievs svētī Ameriku.

Ceru, ka viņš uzcels to mūri un dabūs naudu.

Mums to vajag. Vajag mūri.

Šī nav spēle. Šī ir Amerika.

Kad tuvojas 15 000 cilvēku,

kā viņus apturēt?

Nekā. Nav tāda veida...

Valdības iegulda līdzekļus robežu apsargāšanā

un ieslodzījumu sistēmās.

Mūri simbolizē rasismu.

Militarizāciju.

Nacionālismu.

Fašismu.

Šī ir mūsu puse, bet tā ir jūsu.

ATGŪSIM AMERIKU

Tātad, kad mums nāksies doties prom, kurp mēs iesim?

Kā būs, kad tur nonāksim?

Vai būsim gaidīti?

Vai mēs uzņemsim tos, kuri klauvēs pie mūsu durvīm?

Mūris simbolizē naidu.

Bet kas ir pretstats mūrim?

Aicinām jūs apsēsties pie mūsu galda uz aizsargdambja.

Uz tā nav galdauta,

bet katrs mūsu stāstu pavediens tiek ieausts kopīgā audumā.

Pie šī galda sēdošie ir šķērsojuši daudzas upes, lai nonāktu šeit.

Cilvēki no visiem kontinentiem, kurus pārvietoja klimata pārmaiņu dēļ.

Dodoties prom pirmo reizi mūžā,

lai jautātu,

kur tagad ir mājas?

Apsēdies kopā ar mums un uzklausi mūsu stāstus.

Mēs sāksim ar ģimeni, kuras mājas nodega tās acu priekšā.

Sveiki, mani sauc Alī.

Mana dzīve bija skaista un veiksmīga.

Mūsu mājas bija ļoti īpaša vieta.

Ugunsgrēka laikā, kad satiksme apstājās, mēs bijām iestrēguši.

Arī ugunsdzēsēji iestrēga.

Radio skanēja dziesma.

Šķiet, tā bija Bee Gees dziesma.

Sprāgst propāna baloni.

Un fonā skan: "Izdzīvot, izdzīvot, ou, ou, ou."

Tad ugunsdzēsēji lika

pamest automašīnas un skriet uz tuvāko stāvlaukumu,

jo tuvojās uguns.

Izdzīvot, izdzīvot

PERADAISA, KALIFORNIJA

Tas notika te.

Šis bija mans JBL PRX profesionālais 15 collu skaļrunis.

Es nodarbojos ar apskaņošanu.

Strādāju par dīdžeju.

Mēs nesaņēmām oficiālu brīdinājumu.

-Tātad brīdinājuma nebija? -Nē.

Nebija publiska vai tamlīdzīga brīdinājuma.

Atskan sprādzieni.

Tikai nepārtraukti sprādzieni.

Varēja dzirdēt, kā sāk sprāgt propāna baloni.

Tad es sapratu, ka ugunsgrēks ir jūdzes attālumā.

Labi.

Es piezvanīšu.

Uguns bija redzama jau tur.

Tā bija oranža.

Cik liels tas bija? Kādi 800 futbola laukumi?

80 futbola laukumi minūtē.

Liels un ātrs.

PERADAISA KALIFORNIJA

Tur bija mūsu guļamistaba.

Viņa piedzima tieši tur.

Mājas bija pirmā lieta, ko viņa iepazina.

Es paskatījos apkārt un nodomāju: "Ko lai glābju?"

Mhm.

Man rokās bija mazulis,

kurš raudāja, jo bija izsalcis.

Vienlaikus es mēģināju sakravāt mantas mums visiem.

Ceļš, uz kura mēs iestrēgām, ir uzreiz aiz šiem kokiem.

Mēs izbraucām uz ceļa un uzreiz nonācām sastrēgumā.

Domāju, ka netikām pat divas jūdzes no mājām.

Es sēdēju mašīnā.

Es visu laiku domāju, ka es tā nemiršu.

Es tā nemiršu.

Mums bija mazulis.

Mēs nemirsim. Bērni bija kopā ar mums.

Mēs tā nemirsim.

Alī, Džeisons un viņu ģimene bija starp laimīgajiem.

85 cilvēki gāja bojā,

un Peradaisā sadega pilnīgi viss.

Uz klimata pārmaiņu skartās planētas ir karstāks un sausāks nekā agrāk.

Tagad parasts meža ugunsgrēks pārvēršas klimata radītā uguns vētrā.

Ieskats apokalipsē.

Sadegušas un pēc tam izkusušas bērnu pudelītes.

-Riepas. -Paneļi.

Plastmasas, mikroviļņu krāsnis.

Šķidro kristālu televizori.

-Satelītantenas. -Sporta apavi.

Plastmasas iepakojumi bioloģiski audzētai rukolai.

Fotoaparāti, drēbes.

Vienīgās vietas, kas neaizdegās, bija stāvlaukumi.

Iepirkumu ratiņus joprojām var aizstumt uz tiem paredzēto vietu,

bet paša lielveikala vairs nav.

Galu galā policija lika visiem izkāpt no automašīnām

un paziņoja, ka tālāk jādodas kājām.

Visi vienkārši sāka skriet pa ceļu uz priekšu.

Mums lika doties uz stāvlaukumu.

Šis stāvlaukums bija pilns ar evakuētajiem cilvēkiem.

Sākumā bija patiešām bail.

Uguns bija visapkārt, mums nebija, kur bēgt.

No debesīm bira dzirksteles.

Vēlāk mums pateica: "Ceļš ir brīvs."

"Ja jums vēl ir automašīna, kāpiet tajā."

"Brauciet taisni uz priekšu."

"Jūs apdraudēsiet pārējos. Vienkārši brauciet."

Vai ieelpojāt daudz dūmu?

Ak, jā. Viņiem nebija masku.

Puikām katram bija pa auduma gabalam,

ko viņi izmantoja, kad vēlāk tos izmazgāju,

tie bija tik netīri.

Pilnīgi melni.

Visur varēja redzēt kemperus.

Cilvēku pagalmos bija novietoti treileri,

un bija skaidrs, ka tajos dzīvo.

Skaitlis, ko esmu dzirdējis,

ir apmēram 22 tūkstoši pārvietotu cilvēku.

Tie ir mūsdienu bēgļi.

Klimata bēgļi,

kas dzīvo tikai 30 jūdžu attālumā, furgonā Čiko pilsētā.

Vai tāda ir nākotne?

Amerikāņu sapnis sabrūk acu priekšā.

No viena okeāna līdz otram, nekur vairs nav drošības.

Kur mēs būsim drošībā?

Nav ģeogrāfiskas atbildes.

No viena krasta līdz otram,

ugunsgrēki, plūdi, ekstremāli laikapstākļi.

Amerikas stabilitātes audums ir sācis irt,

tā pavedieni izirst.

Amerikas pilsētas tiek iznīcinātas ātrāk, nekā tās spēj atjaunoties.

Sirds,

Kas piepildīta kā atkritumu poligons

Darbs, kas lēnām tevi nogalina