The Dink

Daži ir dzimuši uzvarētāji.

Toms Breidijs,

Lebrons Džeimss,

Džouijs Česnats,

kā arī es.

Mani sauc Dastijs Boids,

bet vairums planētas Zeme iedzīvotāju mani pazīst kā Veseri.

To iesauku man deva tētis, vēl pirms bija man pateicis manu īsto vārdu.

Jā, tieši tā, Veseri! Jā.

Un viņš mani trenēja kā tenisa sacīkšu zirgu.

Kardio un spēka treniņi, tenisa rakešu pielīmēšana pie rokām.

Mans tētis nebija kā citi tēti.

Viņš nemācīja man lasīt. Viņš man mācīja sist.

Tā turpināt, Veseri!

Un tas darbojās. Pārspēju visus junioru rekordus.

Uzvaras, eisi, sausās uzvaras. To visu es paveicu.

Un drīz to pamanīja pasaule.

Nē, Deiv. Es nesitu spēcīgi.

Es situ visspēcīgāk.

Un pat pirms vidusskolas beigšanas…

D. BOIDS

- …īstenoju savu un tēta sapni. - Dastij, šeit!

- Es kļuvu par profesionāli. - Šeit! Dastij, šeit!

VĪRIEŠU VIENSPĒLES

Un tāds, mani draugi, ir neticamais, patiesais stāsts par mani.

Tā, vai kādam ir kādi jautājumi?

Jā, kad, dirsā, beidzot spēlēsim?

Šī nodarbība reāli sūkā.

Domāju - vai kādam ir kādi jautājumi par stāstu, ko tikko izstāstīju?

Un tas bija ļoti skaidri, vai ne?

Ļoti skaidrs stāsts. Un man īstenībā ir jautājums, karali.

Lūk, ko es gribēju. Pīdžej, jautā!

Kāpēc, dzirdot to stāstu, man joprojām katrreiz skrien tirpas?

- Man arī skrien. - Nopietni, domāju,

- esi labākais… - Ja esi tik labs,

kāpēc strādā pie tēta un māci deviņgadniekus?

Šķiet, šiem murmuļiem jādzird stāsts par Endiju Rodiku.

- O, tev tā šķiet, ko? - O, nē, nē, nē, nē.

- Tikai ne to. - Verobīčas tenisa turnīrs.

Ak dievs!

Bija 2000. gads. Es pret Endiju Rodiku.

Viņš it kā bija slavenāks, bet visi bija ieradušies manis dēļ.

Mīlu, Veseri!

UZBELZ! VESERI!

Pāris reižu spēlējām kā amatieri.

Un ikreiz, kad tikāmies, es sadevu viņam pa pakaļu.

Citādi to nosaukt nevar.

Esmu visai droša, ka var.

Bet tad pirmo reizi tikāmies kā profesionāļi.

- Un es viņu masēju. - Jā.

Tā turpināt, Veseri!

Tas ir mans dēls.

Tad ļaunais Endija kungs nolēma rīkoties negodīgi.

Jā. Centās mani izsist no ritma, paņemot tualetes pauzi.

Tāpēc devos turp, lai ar viņu runātu.

Paslīdēju uz slapjas grīdas.

Un salauzu plaukstas locītavu.

Rodik!

Un līdz ar to salauzu arī savu daudzsološo karjeru.

- Ko? - Acīmredzot Endijs Blēdis

bija ieziedis grīdu ar kaut kādu vielu.

Un tas nozīmē, ka visi Rodika profesionālie sasniegumi,

piemēram, uzvara US Open un laulība ar supermodeli Bruklinu Dekeri,

patiesībā pieder Dastijam.

Īstenībā ļoti interesanta ideja.

- Nebiju iedomājies. - Atvaino.

Kā tas viņa sasniegumus padara par taviem?

Jā, man arī tas nelīmējas kopā.

Nu, varbūt tev jāiet uz kādām līmēšanas nodarbībām.

Labais uzbrauciens.

Lai nu kā, šī saruna ir beigusies. Man kļuva garlaicīgi.

Nedomāju, ka kaut ko no tā gūsiet. Tad gribat uzspēlēt tenisu, vai kā?

- Jā. Beidzot! Ak dievs. Lūdzu. - Jā. Lūdzu.

Mirklīti.

Man kaut kas jānokārto.

- Ei! - Atvainojiet.

- Izlīdzēsiet? - Jā. Ar prieku.

Jūsu piklbola bumbiņa.

Miskastē!

Te ir tenisa klubs, kundze.

- Pakaļa tāds! - Es to dzirdēju.

Labi. Tā arī gribēju. Tāpēc jau teicu skaļi.

Tā, piklbola kundzīt. Darīsim tā.

Pīdž. Uzspēlēsim spēli.

Jums patiks. Spēlējat piklbolu, ne?

- Redzat šo monētu? - Jā.

Nolieciet to jebkur uz korta, un es ar vienu sitienu pa to trāpīšu.

Ja trāpīšu, būsiet uz mūžu izslēgta no kluba.

Un ja netrāpīšu, uz gadu atcelšu jūsu dalības maksu.

O. Mani izslēgs?

Nu, vienalga, jo neesmu kluba biedre. Tikai atnācu uz nodarbību.

Tad darīsim tā. Uzlabošu piedāvājumu.

Ja netrāpīšu,

piemetīšu klāt vēl šīs.

Dastij, nē. Ne jau tavu 1999. gada Buick LeSabre.

Jā. Piemetīšu 1999. gada Buick LeSabre ar mazāk nekā 320 000 km nobraukumu.

Nu esmu apjukusi.

Īsti negribu turpināt šo sarunu, bet gribu redzēt, vai varat trāpīt.

Ko iesākt? Labi.

Spēlējam!

Jebkur?

Kur vien vēlaties.

Es izvēlos šeit.

Viltīgi. Stūrī.

Jā!

Vācieties! Vācieties! Vācieties!

Jēziņ!

Vāciet savu piklbola pakaļu prom!

Pirms aizejat…

Pasmaidiet, esat izslēgta.

Vienalga. Nu gan.

Jā!

Vari izlasīt, kas rakstīts uz manas plāksnītes, Dastij?

Protams, varu, tēt.

Rakstīts: "Čaks Boids. Tenisa nodaļas prezidents."

Sasodīts!

- Izklausās, ka esmu visai svarīgs, a? - Jā.

Ne tāds, kurš gribētu, lai dēls ģērbjas kā nevīža, kavē,

- izslēdz cilvēkus no kluba. - Nuja.

Zini, patiesībā vaina nav tikai tevī.

Pa pieskari iet viss klubs, un es grasos to labot.

Es šovakar rīkoju vakariņas visai augstākajai vadībai un arī tev.

- Augstākā vadība un es būsim. - Un kā vēl būsi. Un tu mani neapkaunosi.

Tu ieradīsies laikus, tu neliksi ap galvu stulbu lenti,

un tu ņemsi līdzi pavadoni, lai parādītu,

ka neesmu izaudzinājis kaut kādu bezcerīgu lūzeri.

Jā.

- Šovakar esi brīvs, draugs? - Ļauj padomāt.

Ne viņu!

Ņem to meiteni, ar kuru tiecies. Zini, to smuko.

Diemžēl mēs ar Marisu… Mēs izšķīrāmies.

Nu, ej un atvainojies, un atgūsti viņu.

- Tas ir sarežģīti. - Ej!

Labi. Sajūta, ka visu šo laiku esam runājuši par mani.

Kā klājas tev?

Es nu došos. Iešu darīt to, ko man liki.

Saņemies! Tu to vari.

Kas tad mums te?

Skat, kas atlīdis atpakaļ tieši tā, kā paredzēju.

- Nē. Pārdomāju. Es to nedarīšu. - Pagaidi!

- Nē, es to nespēju, Marisa. - Jā, spēj gan.

- Nē, tiešām nespēju. - Nāc atpakaļ.

Ko tu gribi?

- Man tev ir lūgums. - Labi.

Vajag, lai uz vienu vakaru izliecies, ka esam kopā,

un atnāc uz vakariņām tēta mājā.

Ak dievs!

Jums, puišiem, gan patīk spēlītes, ne?

Vienu brīdi esmu briesmone. Nekad vairs negribi mani redzēt.

Šķiet, pat nosauci mani par "neuzticīgu".

Marisa, es tevi tā nosaucu, jo tu mani krāpi.

Dastij!

- Kas ir? - Vienu reizi.

Astoņas reizes.

Jā, bet ar vienu džeku.

Ar deviņiem džekiem!

Ak dievs!

Kas tu esi Lietus cilvēks? Tu visu atceries.

Klau, Marisa, vai vari, lūdzu, izlīdzēt?

- Lūdzu. - Labi, lai būtu.

Paldies.

Jā, taisnība.

Vai esat lasījuši autora Malkoma Gledvela darbus?

Raksts, ka bītli esot bijuši labi, jo vingrinājušies.

Nu, es biju uz pakaļas.

Nē, es par to visu laiku domāju.

- Tiešām? - Jā. Nopietni.

- Tēt, skat, ko atvedu. - Marisa.

Ceru, ka nekavējam, Čak.

Mēs mēģinājām radīt tev mazdēlu.

Nu, patiesībā pārmaiņas pēc nemaz nekavē, palaidni.

Esmu palaidnis.

- Man vienkārši patīk sekss… - Jā.

…ar manu draudzeni.

Ļoti labi.

Ļoti labi.

- Lūdzu, apsēdieties visi. - Lūdzu, sēdieties.

- Paldies par ielūgumu. - Jā.

Teniss.

Elegance.

Estētiska pilnība.

Bet teniss nav tikai sports.

Tas ir dzīvs organisms,

un mums tas jāaizsargā.

Mūsu reiz vareno valsti pārņēmusi epidēmija.

Un tās nosaukums ir…

piklbols.

- Jaunais sporta koronavīruss. - Jā.

Mēs tiem klauniem atdevām Mountain Crest sliktāko kortu

kā tādu roku dezinfekcijas līdzekli vai masku.

Un nu šie piklbolisti grib vairākus kortus.

Es nevarēšu vairs ilgi atlikt paplašināšanās balsojumu.

Un, ja zaudēsim, izplatība var nekad nebeigties.

Mūsu klubs ir viens no pēdējiem bastioniem.

Mūsu pienākums ir kļūt par vakcīnu,

lai kādudien varam pilnībā izbeigt runāt par viņiem.

Pat ja viņu skaits nemazinātos.

- Beigas. - Nu…

- Oho. - Tas bija vareni, tēt.

Metafora bija spēkā visu laiku, Čak.